Saruna ar aprūpētāju Daci Karlsbergu

Jau drīzumā pirmo darba gada jubileju mūsu Fondā svinēs aprūpētāja Dace Karlsberga, kura šobrīd ir ceļā kā uz savas akadēmiskās kvalifikācijas celšanu, tā arī nākamo pakāpienu karjerā, kļūstot par sociālo darbinieku.

Mūs iedvesmo Daces gaišā sirds, pozitīvā enerģija un vēlme ik dienu darīt labus darbus, lai palīdzētu kādam, kurš sev šobrīd palīdzēt nespēj. 

Aicinām iepazīt mūsu Daci sarunā par ceļu un izvēlēm, kas viņu aizveda līdz darbam Fondā, kā arī nedaudz ieskatīties, kāda ir darba ikdiena mūsu sociālajā centrā “Uniting Care”! Patīkamu lasīšanu!

• Dace, vai Tu vari, lūdzu pastāstīt, kā Tu nonāci līdz darbam Fondā “Uniting”?

Par Fondu uzzināju, studējot par Sociālo rehabilitētāju P.Stradiņa medicīna koledžā, Bulduros. Katedrā tika atsūtīts darba sludinājums no Fonda, kurš tobrīd tikko bija izveidojis jaunu sociālo centru “Uniting Care”. Viena no manām tā brīža kursa biedrenēm pieteicās darbam, vēlāk pamudināja arī mani, un sākām strādāt kopā 

• Kā izskatās Tava darba ikdiena Fondā? Lūdzu pastāsti, kādi ir Tavi pienākumi?

Nu jau Fondā strādāju vairāk nekā gadu. Iesākumā gāju pie klientiem mājas vizītēs kā aprūpētājs jeb citiem vārdiem – klientu asistents. Šobrīd jau esmu iesaistījusies arī biroja darbā, palīdzu risināt sociālos jautājumus kopā ar manām kolēģēm Rasu, Inesi un Agiju. Kopā organizējam pasākumus, risinām visus klientu aprūpes organizēšanai nepieciešamos jautājumus. Tāpat paralēli turpinu doties arī mājas vizītēs pie saviem mīļajiem klientiem, kas jau kļuvuši ļoti tuvi. Turpinu arī studijas Eiropas Kristīgajā akadēmijā, un mana profesionālā interese ir apzināt mehānismus, kā optimālāk risināt sadzīves jautājumus un dažādas situācijas sociālās aprūpes jomā.

• Kas Tevi mudināja izvēlēties šo profesiju/darbības jomu, un kāda bijusi Tava līdzšinējā darba pieredze?

Mani jau no bērnības vienmēr ir saistījusi un esmu vēlējusies strādāt saistībā ar medicīnu. Pēc izglītības esmu Pirmsskolas pedagogs, bet, tā kā mans aicinājums vienmēr bija medicīna, ilgi šajā sfērā nestrādāju. Darba pieredze man ir bijusi ļoti dažāda. Esmu strādājusi par kartogrāfijas un ģeodēzijas inženieri, ir arī ilggadēja pieredze darbā ar cilvēkiem ar cukura diabētu, 12 gadus strādājot farmācijas uzņēmumā. Piedalījos diabēta dienu organizēšanā, apmācīju pacientus un aprūpes speciālistus diabēta monitorēšanā. Šis darbs manī atgrieza sajūtas par manu bērnības sapni un manām iemīļotākajām, ar medicīnu saistītajām bērnības rotaļām. Pēc tam pāris gadus nostrādāju sociālās aprūpes centrā, darbojoties ar bērniem ar smagas garīgās atpalicības traucējumiem. Šī darba pieredze psiholoģiski bija ļoti smaga, tā prasa lielu spēku, bet, pateicoties šai pieredzei, uzsāku studijas, jo iepriekš pat nezināju, ka ir tāda profesija — Sociālais rehabilitētājs. Man vienmēr ir bijis svarīgi palīdzēt, grūti aiziet garām kādam, kam nepieciešama palīdzība, tāda ir mana būtība. Kopš strādāju Fondā “Uniting”, mani bērni saka: “Nu tu beidzot dari to, kas tev visvairāk patīk, un vēl saņem atlīdzību par to!”

Man likās, ka ir tādi sapņi, kas ir nepiepildāmi. Vienubrīd biju pavisam tālu no sava sapņa — strādāju parādu piedziņas firmā, kas arī ir psiholoģiski ļoti smagi. Tas man vēl vairāk lika saprast, ka es vēlos strādāt saistībā ar cilvēkiem, ar medicīnu, vēlos kustīgu darbu, kurā lietā varu likt arī savas autovadīšanas prasmes. Līdz ar to, atskatoties uz savu dzīves ritumu, es droši varu teikt, ka vajag uzdrošinātes. Tādēļ arī citus vēlos iedrošināt — no saviem sapņiem nevajag baidīties!

• Kā Tu domā, kādēļ ir svarīgi palīdzēt citiem?

Es vienmēr mēģinu iedomāties sevi tā cilvēka vietā, kam nepieciešama palīdzība, un — domāju, kā es gribētu, lai izturas pret mani. Labais vairo labo. Manā dzīvē šis princips gandrīz vienmēr ir attaisnojies, tajā man reti ir nācies vilties. Mani ļoti iepriecina, ja mans darbs spēj palīdzēt, ja cilvēks ir noticējis labajam, ja smaida, uzticas. Ļoti daudzi cilvēki ir atmetuši cerību, ka kāds viņiem varētu palīdzēt. Ja viņi pasaka paldies, redzi mirdzumu viņu acīs, tad nekas cits vairs nav nepieciešams, ir gandarījums par savu darbu. Esmu priecīga, ka Fonds reāli palīdz cilvēkiem, tā ir palīdzība ne tikai materiāli, bet arī morāli. Cilvēki uztver mūs kā draugus, gaida, uzticas.

• Kādi brīži ikdienas darbā Tev nes vislielāko gandarījumu?

Pateiktais paldies, patiess smaids no atbalsta saņēmēja. Ja kaut kas ir izmainījies, kaut nedaudz, piemēram, tas, ka viņš dzīvo tīrākā mājā, nekā tā bija pirms Fonda ienākšanas viņa dzīvē. Vai tas, ka nu viņam ir labs, silts ēdiens un tīras drēbes, siltāka sega vai labāka gulta. Cik cilvēku, tik arī problēmu — katram savas. Nav jānotiek nekam lielam, tās sīkās, ikdienišķās lietiņas — par tām arī ir vislielākais gandarījums.

• Vai vari, lūdzu, padalīties ar kādu konkrētu pieredzes stāstu, gadījumu no “Uniting Care” ikdienas darba, kas Tev palicis spilgtā atmiņā?

Kad uzsāku darbu Fondā, strādāju ar kungu, kurš bija piedzīvojis insultu. Viņam Latvijā nav neviena radinieka, un viņš ar aizdomām un lielu piesardzību pieņēma mūsu palīdzību. Kad vedām viņam produktus, televizoru, viņš bija kluss, likās pat nobijies, neko neparakstīja. Turpretim tagad, nepilnu gadu vēlāk, kungs ir ļoti atplaucis! Lai gan aizvien ir runas problēmas, viņam ir sava atbalsta komanda — palīdzam mēs, arī Sarkanais krusts. 

Šī gada laikā ar kungu strādā audiologopēds, tiek apmeklēta fizioterapija, dažādi veselības veicināšanas pasākumi. Ārsts-rehabilitologs pēc insulta teica, ka pacientam neko nevar uzlabot, varam tikai saglabāt tā brīža stāvokli, bet nu redzam, ka situācija ir uzlabojusies. Ir labāk un būs vēl labāk! Ticu, ka šis ir gadījums, kurā morālais, psiholoģiskais atbalsts ārstē iespējams pat vairāk nekā klasiskā medicīna. Šobrīd kungam ir, kam piezvanīt, ja būs nepieciešams, viņam  palīdzēs, uzklausīs. Pat negribas domāt, kā būtu iegrozījusies viņa dzīve, ja viņš nebūtu nokļuvis fonda paspārnē.

Vēl nāk prātā kāda no manām klientēm, kurai ir 86 gadi, un kuru ir piemeklējusi demence. Viņa dzīvo viena pati, brīžiem labi atceras pagātni, bet to, kas notiek tagadnē, īsti neapzinās. Varētu teikt, ka viņa dzīvo pagātnē. Viena no mūsu iniciatīvām bija noorganizēt video zvanu ar viņas māsu, kura dzīvo ASV, un kuru viņa nav redzējusi 15 gadus. Tehnoloģijas, kas mums šķiet pašsaprotamas, šiem cilvēkiem ir brīnums. Šāds video zvans varbūt būtu sīkums priekš kāda no mums, bet šiem cilvēkiem šādi mirkļi ir ļoti, ļoti nozīmīgi. 

• Kas ir grūtākais šajā profesijā?

Grūtākais ir pārlieku nepieķerties cilvēkiem. Mēs domājam par viņiem arī brīvdienās, ko šķietami it kā nevajadzētu, bet norobežoties no visa darba nedēļas laikā piedzīvotā ir grūti. 

• Un nobeigumā, kas Tev sagādā prieku ikdienā, pēc darba?

Tā kā joprojojām studēju, brīvā laika patiesībā man ir ļoti maz, bet man ir ļoti paveicies ar lielisku ģimeni. Man ir trīs pieauguši dēli, kas mani vienmēr morāli atbalsta. Man ir liela Dieva dāvana, ka varu dzīvot kopā ar savu mammu. Man ir brīnišķīgi lauki pie Cēsīm, kur nedēļas nogalēs braucu pie sava tēta. Brīvajos brīžos cenšos izlasīt kādu grāmatu, apmeklēt kādu teātra izrādi, ieplānot kādu ceļojumu, vai vienkārši — salasīt ogas, izvārīt gardu mājas ievārījumu, ko nereti aizvedu arī saviem mīļajiem klientiem.

Manuprāt, mēs Fondā esam varena komanda

Šajā darbā ir jāmīl cilvēki. Tikai jāatrod laiks mīlēt arī pašam sevi.

____________________________________________

♥️ Mīlēt sevi – to Jaungadā novēlam ne tikai Dacei, bet arī katram no jums, dārgie lasītāji!

Foto: Nikolajs Krasnopevcevs